Ziemassvētku laiks

Sveiki.

Vēlējos dalīties ar savām pārdomām par Ziemassvētkiem un to gaidīšanas laiku.
Ziemassvētki, kā zināms, ir laiks, kad mēs darām labus darbus - nodarbojamies ar labdarību, piedodam, dodam citiem, vēlējam labu, un daudz citu.
Pēdējo nedēļu laikā, pārkārtojot skapju saturu, mēs atrodam daudz mums nevajadzīgas mantas, drēbes, kuras mēs labprāt esam atdevuši mūsu kaimiņiem, kuriem tās vajag vairāk. Šodien arī mamma nonesa lejā kasti ar nevajadzīgām virsdrēbēm. Pēc kāda maza laiciņa, es dzirdu, ka pie durvīm kāds zvana, es atveru durvis, un tur stāv puika ar sievieti. Šī sieviete teica: "Mēs atnācām pateikt paldies par drēbēm." Šajā brīdī mana sirsniņa ietrīsējās un es sapratu, cik ļoti vajadzīgs ir palīdzēt daudzbērnu ģimenēm, un ģimenēm, kuras nevar sev atļauties daudz. Es, protams, šai sievietei atbildēju: "Lūdzu, vienmēr laipni", jo sapratu, ka viņa tiešām priecājās par šo dāvanu. Tā bija kā maza Ziemassvētku dāvana, ko mēs varējām dot.
Tāpēc, mīļie lasītāji. Dariet daudz laba arī laikā, kad nav Ziemassvētki. Kaut parastā darba dienā. Iespējams, ir kāds tavā apkaimē, kuram ir vajadzīgs tas, kas nav derīgs tev..

Siltus, gaišus un mīlestības pilnus Ziemassvētku vēlot,
Renāte. :)

Dzīves baudījums

Esmu ļoti priecīga, ka ir sācies Ziemassvētku gaidīšanas laiks. Visapkārt sniegs, bet ik pa laikam tas nokūst, tomēr ne uz ilgu laiku zemi klāj dubļi.

Dzīves īstais baudījums ir kopā būšana ar mīļajiem un pasākumu apmeklēšana ar viņiem. Tikko, svētdien, biju divās pilsētās ārpus mājām - Rīgā un Valmierā. Vienā dienā pabūt divās pilsētās ir fantastiski. Labi, viss saprotams, Rīgā es mācos, bet kāds vējš mani aizpūta uz Valmieru? Kā jau teicu, esmu priecīga, ka ir sācies Ziemassvētku gaidīšanas laiks, tāpēc māsai uzdāvināju biļeti uz "Sniegavīra ekspresi". Pati vēlējos uz šo koncertu, jo Ralfs Eilands uzstājās, bet beigās jau sanāca tā, ka visi, kas bija uz skatuves, mani ļoti aizrāva.

Tātad, koncerts bija Ziemassvētku tematikā. Dažādas pazīstamas ārzemju Ziemassvētku dziesmas, joki ar publiku un ļoti aizraujošs koncerts. Tiešām iesaku aiziet tie, kuri vēl šaubās par šī pasākuma apmeklēšanu - nedomājiet daudz, tas ir to vērts. Pat vārdos nevaru aprakstīt to, cik šis koncerts bija lielisks, un vakara turpinājums kolosāls. Esmu ļoti priecīga, ka uz šo koncertu izdomāju uzaicināt savu māsu, kura dzīvo Valmierā.

Mums vispār sanāk ļoti maz kopā apmeklēt pasākumus, tāpēc arī ir gandarījums, ka gan man, gan māsai patika koncerts. 

Nākamais koncerta apmeklējums ir plānots jau šo sestdien. Ar mammu apmeklēsim acapella grupas Framest Ziemassvētku koncertu. Šo koncertu es gaidu ar vēl lielāku nepacietību, jo Framest pēdējā laikā ir kļuvusi man par mīļāko grupu, bez kuras dziesmu atskaņošanas es nevaru iesākt vai nodzīvot dienu. 

Pakavējoties pagātnē, es apmeklēju brīvdabas koncertu 18.novembrī Talsos pie Tautas nama. Tur uzstājās grupa "The Tirkizband". Šī grupa izpildīja dažādas latviešu patriotiskās dziesmas. Pēc viņiem uz skatuves kāpa grupa "Musiqq", kuri izpildīja jau visiem zināmas dziesmas. Mana māsa jau teica, ka grupa "Musiqq" nebija iederīga šajā koncertā un svētku noskaņu neradīja, vairāk nomāca, jo bija tāda kā maza ballīte.

Jau ar lielākiem soļiem klāt nāk sestdiena, kad būs jāiet ar mammu uz koncertu. To es nevaru sagaidīt, iekšā lidinās tauriņi, šķiet, ka uztraukums ir lielāks nekā pašiem māksliniekiem.. Ceru, ka koncerts būs tik lielisks, kā esmu iedomājusies..

Mīlestības pilnu un gaišu Ziemassvētku gaidīšanas laiku.

Renāte. :)

Sniegs un pavasaris.

Pēdējo dienu laikā es pamostos un pirmais kas notiek ir skats ārā pa logu. Ko es gaidu? Sniegu es gaidu. Bet patiesībā sniegam vēl pienāks laiks, es gribu izbaudīt vēl atlikušo, drēgno, drūmo rudeni, par kuru es tik ļoti priecājos septembra sākumā..
Es tagad skatos ārā pa logu  un ieraugu zilu debess maliņu, bet apkārt tai - pelēkie mākoņu kalni. Lietus šogad maz ir lijis, it īpaši rudenī. Tas mani priecē.. Iespējams, ka es neesmu sastapusi lietu, jo, cik atceros, kad bijām Anglijā, Latvijā zeme ar debesīm sagriezās kopā, esot lijis, bet mēs bijām laimīgi, jo mums bija silti, par vējjakām varējām aizmirst.
Vakar, meklējot nošu burtnīcu, atradu pavasarī sacerētu dzejoli:

Pavasarī es vēlos izkliegt laiku,
Tā man ir par maz.
Pavasarī laiks izplenē tik ātri,
Ka nav ieplānots kad apstāties.

Dodiet man papildus laiku,
Lai spētu visus apmīļot,
Lai neaizmirstu kādu apsveikt
Ar pavasari.

Vai jūti kā smaržo gaiss?
Es pateikšu, kas tas ir!
Tas ir īstais pavasaris,
Izbaudi to!

Ļauj palikt man šeit mazliet,
Pavasarim ir jābūt manī arvien,
Jo savādāk es pazudīšu
Savā domu lidojumā.

Iedod man papildus laiku,
Lai sapņus paspēju piepildīt,
Pavasaris mani ir pakļāvis 
Ideju pārklātajam laikam.

Es mīlu, patiešām,
Pavasari mīlu!
Kāpēc?
Jo viņš mani lutina.

Šeit jau ir pateikts vairāk, kā ir iespējams. Rudens, pavasaris, vasara, ziema. Mēs varam lepoties ar mūsu zemi, ar Latviju, jo šeit ir viss, ko pasaule spēj dot. :)

Ko mēs varam mācīties no bērniem

Atkal esam satikušies pēc ilgiem klusēšanas laikiem.

Ir pienācis brīvlaiks, bet šī, tikko pavadītā nedēļas nogale, pa ilgiem laikiem bija tantes profesijā. Jā, mans brālis ar savu ģimeni bija pavadīt nedēļas nogali Talsos.
Manam brālim ir divas burvīgas meitiņas, kurām esmu tante. Tā nu sanācis, ka dzīvo viņš kopā tikai ar vienu no tām, un ar viņu bija ciemoties pie mums.. Viņa ir brīnišķīga, vienkārši saulesstariņš. Pie manis viņa ir pieradusi, tāpēc man ir viegli viņu pieskatīt. Piemēram, šodien mēs sarakstījām kopā dziesmiņu, ļoti jauki pavadījām laiku, mierināju viņu bēdīgajos brīžos, tā nu sanāca, ka tēloju labo feju.

Ko mēs varam mācīties no bērniem:
1) nedusmojies uz vecākiem, jo ar laiku tev gribēsies pie viņiem atpakaļ.
Piemēram, Kima sadarīja blēņas, līdz ar to sakašķējās ar vecākiem. Gāju viņu mierināt, prasīju, vai viņa grib atpakaļ pie mammas un tēta, uz ko viņa atbildēja ar "nē", jautāju, vai viņa grib dzīvot pie manis, uz ko viņa atbildēja ar "jā". Protams, mīlulīte taisījās pa nakti gulēt pie manis, bet kā redzat, es šobrīd esmu pie datora, tātad, mazā aizgāja gulēt pie vecākiem..
2) izguli kārtīgi diendusu, ja ir iespējams.
Tātad, zināms, ka neizgulējies cilvēks ir neapmierināts cilvēks. Veselīgs miegs ir vajadzīgs jebkurā vecumā, vai tu liels vai mazs. Ja nebūsi kārtīgi izgulējis diendusu, atlikušo vakaru būsi kašķīgs un neklausīgs.
Un 3) klausi vecākus.
Neklausīsi vecākus, sāpīgi būs gan tev, gan vecākiem. Ne vienmēr būs labā tante, kura izglābs no jebkuras situācijas un mierinās.

Tik ļoti gribas būt mazai un izbaudīt bērnības priekus.

Ar labu nakti! :)

***

Ir pasakainas takas
Un upei divi krasti
Es esmu aiz savas,
Bet Tavai laivai ir masti.

Tik brīnišķīgi skaisti!
Pasakaini skaisti!

Daugav's tajā pusē,
Kas pāri Rīgai pulsē,
Esmu es rudenī.
Es, cauri gadiem.

Tik brīnišķīgi skaisti!
Pasakaini skaisti!

Atceroties bērnības takas,
Kas cauri laikam iet,
Es, viena uz likteņa laipas
Svārstos, kur tālāk diet.

Mans ceļš nav rozēm kaisīts,
Bet tik daudz ir lasīts.
Par nākotnes vīzijām
Un pārraidēm televīzijā.

Ir brīnišķīgi skaisti!
Tik pasakaini skaisti!

Melns kaķis pār ceļu pārskrēja,
Bet man šķiet - tikai māņticība.
Kāpēc tu tici tai
Nākotnes vīzijai?

Neņem tak galvā to
Tikumu savādo.
Zini, pārstāj!
Sirds man stāj.

Daugavas abas malas
Mūžam nesadalās.
Vienā malā tu, otrā es
Kā laimīgas pusītes.

Tik brīnišķīgi skaisti!
Pasakaini skaisti!

/R.Stelpa/

Home, sweet home!

Good evening, upsiiic, sajaucu. Labvakar!!

Tad nu esam laimīgi tikuši mājās no Anglijas Mums ir tik daudz ko stāstīt, tāpēc lēnām varētu sākt ar visas informācijas apkopošanu.
Kopumā Londonā bijām 5 dienas.. Apskatījām daudz vietas, izstaigājām daudzus kilometrus, kā arī ļoti daudz priecājāmies.

1. diena, ceturtdiena:
5:00 cēlāmies, lai 5:15 ēstu brokastiņas un jau ap plkst. 5:30 brauktu uz lidostu..
Ap 6:00 bijām lidostā, reģistrējām bagāžas un pēc tam gājām uz pārbaudi..
Lidmašīna bija 7:55, ilgu laiku sēdējām un baudījām pēdējos brīžus Latvijā pirms garā ceļa.
Pienāca pulkstens 7:55, kad lidmašīna sāka ieskrieties un laisties gaisā. Nogurumu nevarēja sajust, jo bija tik liels uztraukums, ka nogurumam nebija laika.
Nosēdāmies ap pulksten 9:15 pēc Anglijas laika, jo gaisa telpa bija ļoti aizņemta, tāpēc riņķojām vairākus apļus debesīs.. Lidostā mūs sagaidīja latviešu šoferi, kuri veda mūs uz mūsu turpmākā ceļojuma mājām. Ceļš līdz hostelim bija tāls, bet diezgan jautrs..
Aizbraucām līdz hostelim, mums bija laika, lai iekārtotos un pēc tam, vakarā, jau mūs gaidīja liels koncerts baznīcā. Līdz baznīcai tikām ar metro. Pirmo reizi mūžā braucu ar metro, sajūtas dažādas.. Aizbraucām līdz mūsu pieturai, izkāpām un gājām uz St.Paul's gardenyard. Gājām, un tur zālē skraidīja divas vāverītes. Protams, latvieši kā jau latvieši, uzreiz steidza pie savām kamerām, lai iemūžinātu šos jaukos dzīvnieciņus. Pēc tam, kad bijām aplūkojuši vāverītes, bija brīvs laiciņš, kamēr mūsu "koordinatore" atnāca mums pakaļ, lai ietu uz baznīcu iekārtoties, iesildīties, izmēģināt koncerta programmu. Satikām viņu un devāmies uz baznīcu.
Vienai no mūsu meitenēm iepriekšējā dienā jautājām: "Kāda tā baznīca būs?", uz ko viņa atbildēja: "Maza, mājīga". Kad iegājām iekšā un ieraudzījām, cik viņa bija "maza", bijām šokēti visi. Protams, tā bija skaista, nenoliegšu, un silta, nepierasti, bet man tur patika un pat palika viegli. Es jau baidījos, ka man paliks slikti, tur uzstājoties.
Līdz koncertam bija 2,5, vai pat vairāk, stundas, kurās mēs mēģinājām un centāmies piepildīt telpu ar mūsu skanējumu. Pirms koncerta, kādas 10 minūtes, skolotājs piesēdās pie klavierēm, spēlēja pazīstamas dziesmas, tad viņam pievienojāmies mēs un sākām dziedāt. Kad aptrūkās dziesmu krājumi, gājām stāties uznācienam. Koncerts, kopumā, bija jauks un patīkams, viss izdevās izcili, izņemot tas, ka mūsu mikrofoniem tas bija pēdējais koncerts.
Vakaru pēc koncerta mēs, meitenes, pavadījām pie puišiem, kur spēlējām spēles, smējāmies un lieliski pavadījām laiku. Ko es vairāk varu pateikt, man ļoti patika.
Nākamais rīts man sākās ļoti agri. piecēlos plkst. 5:40. Kad ieraudzīju, cik ir pulkstens, parēķināju, cik ir Latvijā un sapratu - viss kārtībā, Latvijā 7:40. Neviens vēl nebija pamodies, tāpēc sāku rakstīt uz Latviju, lai būtu kā pavadīt laiku. Kad vairs neviens neatbildēja, nogāju uz vestibilu un sāku lasīt grāmatu. Lasīju, kamēr lejā sāka nākt pārējie "kolēģi", lai ēstu brokastis. Paēdām brokastis, un tad jau bija laiks gatavoties nākamajam koncertam, kurš paredzēts bankā. Bankā, tas šķiet dīvaini, jo, kad es sāku iedomāties, kur mēs dziedāsim, nevarēju iedomāties, ka būs tāda zāle. Šajā koncertā mums bija jauni mikrofoni, un apskaņošana bija daudz reižu labāka nekā baznīcā, lai arī pat par baznīcas skanējumu nevarēja sūdzēties. Mēģinājums bija smags, jauna aparatūra, kamēr pieradām pie tās, bet koncertā viss izdevās jauki un labi. Šajā koncertā vienu dziesmu dziedājām kopā ar bankas kori. Skanēja jauki. Pirms koncerta Latvijas vēstniece Anglijā teica uzrunu un minēja: "We have a birthday girl!" un es uz skatuves saļimu, tad 50 cilvēki man dziedāja "Happy birthday" un ar pirmajām skaņām es izplūdu asarās, lai arī pēc šī man bija jādzied solo, vienai, pirmais pants un par Latviju. Balss mazliet trīcēja pēc visa piedzīvotā, bet koncerta laikā jau viss bija kārtībā. Tā bija mana pirmā dzimšanas diena ārzemēs, par kuru es ļoti priecājos. Vakars bija visjautrākais. Bijām lieliskais sešinieks - skaņotājs Aivars, skolotājs Didzis, Dāvids, Diāna, Kristiāna un es. Mūsu gidi - Didzis un Aivars - mūs veda pa dažādām vietām, līdz nonācām līdz Big Benam un tālāk līdz Londonas panorāmas ratam. Mēs gājām ar kājām no mūsu hosteļa līdz šīm vietām, milzīgs gabals, bet, patiesību sakot, tas nebija grūts, vairāk jautrs, nekā grūts. Vakars pilsētā pa naksnīgajām Londonas ieliņām, kur ik uz katra stūra ir ielu muzikants, padarīja manu dzimšanas dienu ļoti īpašu, vēl īpašāku kā tā bija pirms tam. Ar kājām bijām nostaigājuši jau milzīgu gabalu, bet mazlietiņ, mazlietiņ tomēr nesaņēmāmies un ielēcām metro, nobraucām 2 pieturas un bijām klāt. Vakars beidzās tik pat jautrā noskaņā kā iepriekšējais, un nākamā diena gaidīja ar jauniem piedzīvojumiem.
Sestdiena.. Dzimšanas diena pārdzīvota, esmu pamodusies 2 stundas vēlāk nekā iepriekšējā rītā. Plāns skaidrs - doties pastaigā ar Kristiānas mammu. Norunāts 11:00 tikties metro stacijā, kas atrodas pusstundas attālumā no mūsu mājvietas. Aizbraucām un gaidījām Kristiānas mammu, viņa kavējās, gaidījām viņu ilgi. Neatceros jau vairs, jo laiks tajā valstī aizlidoja nemanāmi. Kad sagaidījām Kristiānas mammu, Kristiāna izplūda asarās pēc atkal satikšanās.. Šis brīdis bija ļoti emocionāls.. Tālāk devāmies pastaigā pa Londonas ieliņām, tāpat kā iepriekšējā vakarā, tomēr tagad mazliet pa citu pusi un mērķis arī ir cits. Staigājām pa dažādiem tiltiem, iegājām "Tate Modern" muzejā, pēc kura mēs mērojām ļoti tālu ceļu līdz "Tower Bridge". Pārgājām pāri un tad jau bija laiks atvadīties, kā arī sāka līt lietus. Ar Kristiānu tālāk devāmies iepirkties. Gājām pa iepriekšējā vakara taciņām, un kā teicām: "Divas galvas gudrākas par vienu", un mēs neapmaldījāmies. Uz veikalu gājām diezgan ātrā riksītī, jo bija jau diezgan vēls un bija palikusi stunda līdz veikala aizslēgšanai. Tie cilvēki ir traki! Skrien, gāž, bļaustās, nervozē un liek arī citiem steigties. Traki "šopoholiķi". Bija tāda sajūta, ka tas veikals rīt jau būs nojaukts. Pēc iepirkšanās trakuma devāmies atpakaļ uz hosteli, kur mūs jau gaidīja, lai ietu jaunu piedzīvojumu medībās.. Cik ātri izgājām, tik ātri atnācām atpakaļ, aizgājām tikai līdz veikalam un atpakaļ, un mūsu vakars turpinājās. Šis bija filmu vakars. Noskatījušies filmas devāmies gulēt.
Svētdiena. Atslodzes dieniņa. No rīta mūsu lieliskā sešinieka pārstāvji mani patīkami pārsteidza. Ienāca istabiņā un sāka dziedāt "Daudz Baltu dieniņu", kuru gaidīju ļoti, ļoti ilgi, biju noilgojusies pēc tā, un mazliet skumīgi bija tas, ka īstajā dienā nebija šīs dziesmas, bet labāk vēlu, nekā nekad. Uzdāvināja pārsteidzošu dāvanu, par kuru biju patīkamā šokā, bet tad jau mums bija jāpošas tālajam ceļam. Aizbraucām uz pavisam citu Angliju, man šķiet. viss vecais - sākot ar metro staciju, kurā izkāpām, beidzot ar šaurajām, stāvajām ieliņām. Puiši apmaldījās manas vainas dēļ, bet mēs visi esam dzīvi un veseli, tas jau vien ir labi. Izstaigājām "Heath Park" aizgājām līdz "Primerose Hill" parkam, atpūtāmies pēc garā ceļa, uzkāpām šajā kalnā, pēc kura devāmies pa ļoti interesantu ceļu atpakaļ uz metro. Staigājām cauri "Camdentown", kur bija tirdziņi un dažādas interesantas un SPILGTAS lietas, biedējoši spilgtas. Camdentown'ā pavadījām ļoti ilgu laiku, bija vēls, kad tikām atpakaļ uz mūsu rajonu un paēdām vakariņas.
Nu un tad nu pēdējā dieniņa klāt. Pirmdiena. Diena, kad krāmējam somas un dodamies prom, vēl pēdējie suvenīru iepirkšanās maratoni un tad jau prom uz lidostu.

Esam laimīgi mājās, cik veseli, cik slimi, bet kopumā mūsu brauciens bija izdevieeeees!!! Paldies, paldies visiem, kuri deva šādu iespēju tur tikt un vispārīgs paldies par jauku un jautru kopā pavadīto laiku Londonā..

Paaaldies! :)

Modris ^.^

Viņš ir smaržīgs, mazs un pūkains.
Viņu veidojusi ir maza meitenīte ar veselības traucējumiem. Paldies Ivetiņai, kura šo mantiņu ir veidojusi pati savām rociņām. Lai arī šo meitenīti vēl nekad neesmu redzējusi, viņas gara darbiņš ir pie manis, un šobrīd guļ man uz pleca.

Kas tas ir?!
Tad nu tā. Lai arī mana dzimšanas diena ir pēc nedēļas, dāvanas saņēmu jau šodien, jo savā īstajā dienā nebūšu sastopama Latvijā. Tante man dāvanā uzdāvināja šalli ar latvju rakstiem un kaķīti, kurš tik labi smaržo. Ieskatījos šī kaķīša acīs un sirsniņa salūza, jo šo mantiņu ir taisījusi un lolojusi meitenīte ar veselības traucējumiem. Viņai šis bija ļoti liels darbs, un man viņš ļoti patīk.

Viņu sauc Modris, kuram ir jāatrodas tur, kur atrodos es, tāpēc viņš brauks man līdzi uz Angliju. Es šo kaķīti iemīlēšu katru dienu aizvien vairāk un vairāk.

Viņa izskats:
Krāsa : brūna ar melnu
Actiņas : melnas ar zaļu
Sarkans deguntiņš ar garām, baltām ūsiņām.

Viņš ir ārprātīgi mīļš. Uz viņu skatoties, sirds grib kliegt un vest mani pie šīs mazās mākslinieces, lai pateiktu, cik kaķītis būs laimīgs, esot pie manis.

Mjaaaau. ^.^
Renāte.

Ilgas pēc bērnības.

Vakardiena,
Tā aizskrēja nemanot.
Tikai kāds skumju brīdis bija iezadzies manā lieliskajā rudens atmosfērā.

Tad nu bija tā..

Uzvilku cepuri, šalli, cimdus, sēdos ritenim uz sēdekļa un braucu. Braucu lasīt kastaņus. Zināju, ka pie manām vecajām un pirmajām mājām ir tāds kā mazs mežs, kurā auga daudz, daudz kastaņkoku. Es aizbraucu ar riteni līdz šim mežam. Intuīcija nebija pievīlusi. Kastaņkoku bija daudz, lapu bija daudz, bet kastaņa neviena. Pa ceļam zvanīja māsa. Jautāju viņai, vai nezina, kur Talsos var dabūt kastaņus. Viņa teica, lai aizbraucu uz 2.vidusskolas parku. Nevaru iedomāties vēl šodien, kur pie 2. vidusskolas ir parks, bet aizbraucu uz muzeja parku, kurā bija viens liels kastaņkoks pilns ar kastaņiem, arī zem tā bija pilns kastaņu. Salasījusi kastaņus, atgriezos mājās.

Atgriezusies mājās, centos pēc iespējas ātrāk rast rudens atmosfēru istabā. Iededzu aromātiskās sveces un, kā mazs bērns, sāku gatavot kastaņu krelles. Biju salasījusi arī kļavu lapas, jo es uzskatu, ka tā ir neatņemama rudens sastāvdaļa. Iedomājieties, tikko nolijis lietus, atpazīstat šo smaržu, jā, slapjas kļavu lapas, tās smaržo fantastiski. Arī tā izdarīju es, saliku kļavu lapas vienā katlā ar kastaņu čaumaliņām, mazliet uzsildīju ūdeni un gatavs, rudens bija ienācis manā istabā. Vēl atbilstoša indie mūzika fonā, un bērns bija laimīgs.

Biju laimīga līdz brīdim, kad gāju gulēt. Pa galvu dauzījās visas atmiņas par bērnību, kas pavadīta Kalna ielā. Lai arī dzīvošanas apstākļi nebija tie labākie, es biju laimīga. Biju mazs bērns, pilnīgi vienalga kā dzīvot. Ja vajag, var uzlabot visu. Pirmie nedarbi, rotaļas un viss, kas sētas bērnam vairāk vajadzīgs kā prieks un jautrība. Man tiešām kļuva skumīgi, kad ar riteni braucu garām kalnam, kur kādreiz tika žāvēta veļa siltās vasaras dienās, kad vēroju priekšnama durvis, bet nekas, viss kas notiek, notiek uz labu. Šodien mammai izstāstīju šo, bet viņa nepiekrīt. Es viņai vaicāju: "Tu ilgojies pēc dzīves Kuldīgā?" uz ko viņa atbildēja ar "Nē!" Tad es sapratu, ka nekādas izredzes atgriezties man nav, bet bēdas ir visu laiku, jo ik pa laikam man šīs mājas rādās sapņos, ikreiz ejot garām sirsniņai grūti. Tur esmu pavadījusi savu bērnību, vismaz pirmo tās daļu.

Gribās atgriezties bērnībā, kad viss bija labi pat tad, ja nebija citiem labi.
Ir jāpriecājas par to kas tagad dots, par to, ka ir jumts virs galvas un dzīves apstākļi vislabākie.

Priecāsimies, jo Rudens ir skaists.

ČĀĀĀĀU!!

Rudens

Čau rudenī!! :)

Laikam jau ir iestājies meteoroloģiskais rudens, un ar to varētu steigt visus apsveikt.
Šodien ir mierīga sestdienas diena, visu dienu ar to vien nodarbojos kā lieku mazgāties veļu, mugurā vilkt nav ko, pašās briesmīgākajās drēbēs aizbraucu pie vecvecākiem, jo, ja jau reiz esmu mājās, būtu kauns, ja neaizbrauktu un neliecinātu par to, ka ar mani viss ir kārtībā..
Vēl joprojām dzīvoju pagājušajā piektdienā. Izdzirdot dzejas rindas, es burtiski kūstu. Varu teikt, ka esmu iemīlējusies dzejā.
Šodien pieķēru sevi pie domas, cik ļoti man patīk rudens un, cik ļoti es vēlos to ienest telpā, bet man nav iespējas, tāpēc steidzu pie saviem mīļajiem klasesbiedriem pēc padoma - kā var dabūt rudens aromātu istabā. Vēl atbildi neesmu saņēmusi, bet ja tev, lasītāj, ir kas zināms šajā jautājumā, lūdzu dod ziņu. Jā, aromāts ir viens, bet vēl kas mani priecē, mamma ir bijusi uz dārzu pēc asterēm un krokusiem (?). Es esmu dabas mīļotāja, tāpēc mīlu šos ziedus, kuri šobrīd priecē manas acis un kaķa ķepas, jo viņai ļoti patīk visas dabas veltes apgāzt, sagrauzt, vai kā tamlīdzīgi. Paldies Dievam, puķu vāze ir apgāzta tikai vienu reizi. Nu labi, kaķis ir un paliek kaķis, bet rudens. Tas katru gadu ar kaut ko atšķiras. Man šķiet, ka šogad tas atšķirsies ar brīnišķīgo laiku, bet tas jau tikai mans minējums ir.. Šodien ārā ir brīnišķīgs laiks, spīd saulīte, mazliet vēss, bet rudenī jau nav jābūt karsti.
Doma, pie kuras šodien sevi pieķēru - pēc mazāk kā divām nedēļām es lidoju uz Angliju, kurā es pavadīšu 4 vai 5 dienas un savu dzimšanas dienu. Tas manā dzīvē būs kas jauns - sagaidīt un nosvinēt dzimšanas dienu ārzemēs. Pirms kādiem 15 gadiem tā notika ar manu māsu, viņa savu dzimšanas dienu svinēja Norvēģijā. Mums veicas! :) Ja kādreiz uz jautājumu - kurš ir tavs mīļākais gadalaiks - es atbildēju, ka rudens tikai tāpēc, ka esmu dzimusi šajā gadalaikā, tad tagad mana atbilde būtu rudens tikai tāpēc, ka šis gadalaiks ir ļoti krāsains, skaists un tam ir savs aromāts - slapji kastaņi un kļavu lapas, ziedi un žāvēti āboli, kā arī dedzinātas lapas.
Rudentiņš bagāts vīrs. Ne velti šadas dzejas rindas ir, jo tas tiešām ir ļoti bagāts. Bagāts ar savu krāsainību, dabas veltēm un laikaapstākļiem. Nevienā citā gadalaikā jūs nepiedzīvosiet pēkšņu sniegu pašā tā nogalē.
Ir skaisti. :)

Renāte. :)

Dzejas dienas nu ir oficiāli atklātas!

Jā, jūs nepārskatījāties, es esmu atklājusi savas dzejas dienas.

Kā zināms, septembris ir dzejas dienu mēnesis, un es nekad tik ļoti nebiju tajās iesaistījusies, bet.. Kopš pagājušā gada es rakstu dzeju, šogad man bija iespēja piedalīties "Dzejas kvartāla" rīkotajā pasākumā, kas notika Kuldīgā. Es esmu tik saviļņota pēc šī vakara, ka agrāk ieiet gulēt nevarēju, līdz nebiju iesākusi rakstīt savu šodien piedzīvoto.

Ak Kungs, ja Jūs zinātu, cik tas bija brīnišķīgi. Pilnīgi sirds stājas atceroties to, ka uzstājos ar savu dzeju savādāk kā ierasts. Es lasīju dzeju mūzikas, pareizāk - klavieru improvizācijas - pavadījumā. Mūzika bija skaista, lasīju dzeju tikai tās mūzikas pavadībā, kura mani uzrunāja, un tās bija daudz.

Pēc manas slavas pusstundas, uz skatuves uznāca Daumants Kalniņš. Ja Jūs atkal spētu iedomāties, kā mana sirds jutās, kad viņš izpildīja latviešu dzejnieku darbus tos izdziedot. Mūzika bija brīnišķīga. Kāpēc nevar visu gadu notikt vien šādi pasākumi, tie iedvesmo, tiešām, un tad tu aizdomājies un gribas kādu ideju "nočiept", lai varētu parādīt pasaulei, kā ir dzīvot savādāk.  Jā, daudzi nesaprot dzejas valodu, kur nu vēl dzejas un mūzikas valodu, bet es esmu laimīga, ka man tika dota tāda iespēja, piedalīties tādā pasākumā, es esmu neizsakāmi laimīga. Kaut es spētu uz vietas radīt jaunu darbu, kā to šodien izdarīja Kristaps Vanadziņš, kurš, starp citu, ir izcils pianists, un par to viņam milzīgs paldies, un Daumants ar vienu Friča Bārdas četrrindīti turpat uz skatuves. Lai līdz tam tiktu, man vajadzētu daudz un rūpīgi piestrādāt pie savas attīstības un prasmēm.

Šodien arī aizgāju parunāt par savu projektu un radās daudz jaunu ideju, tāpēc, ja vēlies piedzīvot ko līdzīgu tam, ko šodien piedzīvoju es, tikai mazliet, mazliet savādāk, es tevi aicinu 26. oktobrī piedalīties manā dzejas pasākuma, kurš norisināsies Talsos, Bērnu un Jauniešu centrā, bet pirms tam, lūdzu sazinies ar mani par neskaidriem jautājumiem. Jau ziņoju laicīgi, ka būs īpaša pieteikšanās, tāpēc seko līdzi maniem jaunumiem facebook, twitter, kā arī šeit, bet drukātā veidā to varēsi ieraudzīt "Talsu Vēstīs" un "Talsu Novada Ziņās".

Uz drīzu atkaltikšanos,
Renāte. :)

Jūs jau iespējams ziniet..

Sveiciens visiem studējošajiem un tiem, kas mācās, jaunajā mācību gadā. 

Kā ziniet, es mācos 116 km attālumā no mājām. Šis gads tika gaidīts ar nepatīkamiem pārsteigumiem un nepatīkamām pārmaiņām. Jau tas, ka viens no klases vecākiem mūs atstāja tikai ar mammu. Kā ģimene var pastāvēt bez stiprā pleca, tēta? Nu tas nav iespējams. Šodien, kā patīkams pārsteigums, mūsu tētis ieradās skolā, mani pārņēma emocijas, un, viņu apskaujot, tās ņēma virsroku. Pati esmu ļoti emocionāla, bet šīs emocijas nāca ārā pašas no sevis, un tās bija nevaldāmas, nesavaldāmas. 


Tā nebija vienīgā emocionālā daļa šodien. Atgriežoties mājās, mani sagaidīja kaķis, kurš ļoti kaitina ar savu uzvedību, bet, ja jau esmu dzīvnieku mīle, nespēju viņu beigt mīlēt pēc tam, kad esmu samierinājusies, ka viņa nebeigs tā darīt. Viņa, mana kaķene, ielīda man klēpī un pēkšņi - asaras, tās pašas nevaldāmās. Es esmu tik ļoti noilgojusies pēc mājām, lai gan biju prom tikai 2 dienas, šeit pavadīšu tikai divas un tad atkal prom uz 5 dienām. 


Iekāpjot autobusā, biju pārsteigta tur satikt savus draugus, kuri manas 2 stundas un tās pāris minūtes padarīja jautrākas. Es negribu, lai šāda būtu atgriešanās mājās, jo tas padara manu sirsniņu neprātīgi bēdīgu.

Jūtos, ka es esmu slima, bet rudens ir viltīgs zēns, nevar no tā sagaidīt daudz patīkama, izņemot zelta ainavu un svaigi grābtu lapu smaržu, lietutiņu un lielos sēņu pilnos grozus pēc tam. Lai arī manā pilsētā nekā īpaša rudenī nav, es ļoti ilgojos pēc mājām. Brīvlaika 3 mēneši bija mazs laiks, un mācību gada 9 mēneši mani padarīs traku, bet jauku, jo šīs dienas iepazīšanās ar skolotājiem un atkal satikšanās ar redzētām sejām lika priecāties. No pozitīvo emociju uzplūda man ļoti sāp galva, tas liecina par to, ka emocijas nebija veltas.

Lai Jums jauks rudens, jaunais mācību gads un priecājieties, cilvēciņi, Pēc pāris nedēļām būs sirdi sildoši svētki - Ziemassvētki.



Lai Jums labi,
Renāte. :)

Laime..

Vai mēs bieži aizdomājamies par to, kas ir laime?

Es, personīgi, par to domāju katru dienu. Es bez vienas priekpilnas un laimīgas dienas nemaz nemāku dzīvot. Kas mani padara laimīgu? Tas ir pavisam vienkārši - labi darbi, labi laika apstākļi, laimīgi cilvēki. Zināt kas ir pats svarīgākais dzīvē? Es to ar savu jaunieša domāšanu varu jums droši pateikt, jo man tas līdz šim ir attaisnojies. Smaidīt citiem, priecāties, nepadoties pie katras neveiksmes, ir jādodas uz priekšu, jāattīstās un dzīve būs gaišāka.

Es esmu zināma daudziem kā saulesstariņš, toties, ja spēj mani nokaitināt vai aizvainot, es kļūstu par pelēku mākoni, kas pārvēršas lietus mākonī, kurš izlaiž savu garu.. Arī tā ir jāmāk dzīvot. Labiem cilvēkiem ir jāparāda, kādi tie ir, lai nedomātu savādāk. Jā, varbūt tas ir gļēvi, ka pie katra aizvainojuma tu sabrūc, bet pēc tam jau paliek vieglāk. Vieglāk smaidīt, smieties, dzīvot tālāk, jūties kā pa mākoņiem lidinātos,

Pārrakstot no vienas klades otrā savus dzejoļus, esmu pieķērusi sevi pie tā, ka pēdējā laikā rakstu par laimi un prieku. Tas jau vien nosaka to, kāds ir mans ceļš, kāda ir mana domāšana. Es esmu neizsakāmi laimīga tur, kur atrodos, savās mājās, lai arī, ne visu mūžu šeit dzīvoju un dzīvošu, tās ir manas mājas. Šeit viss atgādina mājas - mamma, jumts virs galvas, mans, reizēm radošais, bardaks, kā es to dažkārt saucu, jo esmu radoša personība, tomēr viss šeit atgādina mājas. Ciemiņiem šeit varētu būt mazliet bail, jo katrā mājā ir gariņš, mums ir tāds maziņš, un vairāk nemiera gariņš. Tas ir mans minkāns. Mazliet skarbs pret pārējiem, bet vienmēr būs mans mīlulītis. Mince mani ļoti mīl, tāpat kā citus šīs mājas saimniekus, tomēr viņa savu mīlestību katram izrāda savādāk. 

Laime ir ik uz katra stūra kur paveries. Labi, ja ārā līst lietus, tas nozīmē, ka mātes Dabas atvases augs. Spīd saule, ik vienam ir skaidrs, ka tā ir jauka diena, tāpēc arī priecājās. 
Jo vairāk priecājies, jo vieglāk ir neizlikties, ka esi laimīgs. tas ir tik vienkārši. Viss dzīvē ir vienkārši, tikai jāmāk no dzīves paņemt to labāko un saglabāt.



Tas arī viss,
Renāte. :)

Sajūsma

Hey, te atkal es!

Ziniet, pamēģiniet riskēt un kaut kur pieteikties. Neviens nav teicis, ka jūs tur nepaņems. Tā nu arī izdarīju es.

Sestdien, noskatījusies LNT brokastis, pieteicos "Stila Izaicinājumam". Šodien saņemu zvanu no nepazīstama numura, un jautā, vai varētu piedalīties šajā "Stila Izaicinājumā" rīt. Par nožēlu man, es rīt uz Rīgu netieku ne par ko, bet nu ir cerība, ka uzaicinās mani nākamreiz.

Šī nedēļas nogale bija izcila. Divas burvīgas dienas pavadīju ar draudzeni un viņas ģimeni. Sestdien cepām gaļiņu pie viņas mājas, bet Svētdien braucām uz jūru. Godīgi?! Ūdens bija tik silts, ka varēja peldēties, lai gan pirmajā brīdī šķita tas ļoti auksts.

Es saku - riskējiet, ja ko vēlaties! Ja ir iespēja kaut kur pieteikties - nelaidiet garām šo iespēju!

Tas nu arī man šodienai viss.

Ar mīlestībiņu,
Renāte. :)

Par emocijām un grāmatām. :)

Sveiki.

Tad nu esmu nonākusi tik tālu, ka savas izjūtas un domas varētu rakstīt blogā. To iedvesmoja grāmata "Meitene tīmeklī". Šo grāmatu ir sarakstījusi mana mīļākā "Youtube" blogere Zoe Sugg. Šīs grāmatas izdevumu latviešu valodā es gaidīju ilgu laiku. Šīs vasaras laikā es esmu kļuvusi par mazu grāmatu tārpu, un laikam tas ir pārvērties par manu hobiju un dzīvesstilu.

Šodien iedvesmu kaut kam jaunam man radīja mūziķis Reinis Jaunais. Tas bija brīnišķīgs vakars pie tases manas mīļākās kafijas, kas pārauga vēlmē pēc krūzes gardās lattes.

Šo dienu es nosaucu par "Laimīgo dienu nr.2". Kāpēc jau nr.2? Pirmā mana laimīgā diena bija tad, kad savā īpašumā no bibliotēkas ieguvu grāmatu, par kuru runāju bloga sākumā.

Es nekad nevarēju iedomāties, ka kādu grāmatu varēšu izlasīt līdz galam. "Meitene tīmeklī" bija jau otrā grāmata, kuru ar degsmi lasīju un tiku līdz pēdējam burtam. Pirmā grāmata, kuru no vāka līdz vākam biju izlasījusi, bija "Pieci pirksti", kuras autore ir mūsu pašu Māra Zālīte. Šo grāmatu man ieteica bibliotekāre, jo biju izmisumā par to, kuru grāmatu es vēlos lasīt. Esmu pateicīga šai bibliotekārei, jo grāmata mani tiešām aizrāva un gribēju lasīt tikai uz priekšu, jo gribēju uzzināt, kāds būs turpinājums.

Ja man šķiet, ka vasara būs mans grāmatu piedzīvojumu laiks, tad laikam jau tā nebūs.. Turpināšu savus grāmatu ceļojumus arī skolas laikā. Tiešām grāmatu tārps, bet nekas, vismaz manā vārdu krājumā būs krāšņāks vārdu un teikumu spektrs, kā atšķirīga krāsu gamma.

Visu labu,
Jūsu Renāte. :)