Ilgas pēc bērnības.

Vakardiena,
Tā aizskrēja nemanot.
Tikai kāds skumju brīdis bija iezadzies manā lieliskajā rudens atmosfērā.

Tad nu bija tā..

Uzvilku cepuri, šalli, cimdus, sēdos ritenim uz sēdekļa un braucu. Braucu lasīt kastaņus. Zināju, ka pie manām vecajām un pirmajām mājām ir tāds kā mazs mežs, kurā auga daudz, daudz kastaņkoku. Es aizbraucu ar riteni līdz šim mežam. Intuīcija nebija pievīlusi. Kastaņkoku bija daudz, lapu bija daudz, bet kastaņa neviena. Pa ceļam zvanīja māsa. Jautāju viņai, vai nezina, kur Talsos var dabūt kastaņus. Viņa teica, lai aizbraucu uz 2.vidusskolas parku. Nevaru iedomāties vēl šodien, kur pie 2. vidusskolas ir parks, bet aizbraucu uz muzeja parku, kurā bija viens liels kastaņkoks pilns ar kastaņiem, arī zem tā bija pilns kastaņu. Salasījusi kastaņus, atgriezos mājās.

Atgriezusies mājās, centos pēc iespējas ātrāk rast rudens atmosfēru istabā. Iededzu aromātiskās sveces un, kā mazs bērns, sāku gatavot kastaņu krelles. Biju salasījusi arī kļavu lapas, jo es uzskatu, ka tā ir neatņemama rudens sastāvdaļa. Iedomājieties, tikko nolijis lietus, atpazīstat šo smaržu, jā, slapjas kļavu lapas, tās smaržo fantastiski. Arī tā izdarīju es, saliku kļavu lapas vienā katlā ar kastaņu čaumaliņām, mazliet uzsildīju ūdeni un gatavs, rudens bija ienācis manā istabā. Vēl atbilstoša indie mūzika fonā, un bērns bija laimīgs.

Biju laimīga līdz brīdim, kad gāju gulēt. Pa galvu dauzījās visas atmiņas par bērnību, kas pavadīta Kalna ielā. Lai arī dzīvošanas apstākļi nebija tie labākie, es biju laimīga. Biju mazs bērns, pilnīgi vienalga kā dzīvot. Ja vajag, var uzlabot visu. Pirmie nedarbi, rotaļas un viss, kas sētas bērnam vairāk vajadzīgs kā prieks un jautrība. Man tiešām kļuva skumīgi, kad ar riteni braucu garām kalnam, kur kādreiz tika žāvēta veļa siltās vasaras dienās, kad vēroju priekšnama durvis, bet nekas, viss kas notiek, notiek uz labu. Šodien mammai izstāstīju šo, bet viņa nepiekrīt. Es viņai vaicāju: "Tu ilgojies pēc dzīves Kuldīgā?" uz ko viņa atbildēja ar "Nē!" Tad es sapratu, ka nekādas izredzes atgriezties man nav, bet bēdas ir visu laiku, jo ik pa laikam man šīs mājas rādās sapņos, ikreiz ejot garām sirsniņai grūti. Tur esmu pavadījusi savu bērnību, vismaz pirmo tās daļu.

Gribās atgriezties bērnībā, kad viss bija labi pat tad, ja nebija citiem labi.
Ir jāpriecājas par to kas tagad dots, par to, ka ir jumts virs galvas un dzīves apstākļi vislabākie.

Priecāsimies, jo Rudens ir skaists.

ČĀĀĀĀU!!