Sniegs un pavasaris.

Pēdējo dienu laikā es pamostos un pirmais kas notiek ir skats ārā pa logu. Ko es gaidu? Sniegu es gaidu. Bet patiesībā sniegam vēl pienāks laiks, es gribu izbaudīt vēl atlikušo, drēgno, drūmo rudeni, par kuru es tik ļoti priecājos septembra sākumā..
Es tagad skatos ārā pa logu  un ieraugu zilu debess maliņu, bet apkārt tai - pelēkie mākoņu kalni. Lietus šogad maz ir lijis, it īpaši rudenī. Tas mani priecē.. Iespējams, ka es neesmu sastapusi lietu, jo, cik atceros, kad bijām Anglijā, Latvijā zeme ar debesīm sagriezās kopā, esot lijis, bet mēs bijām laimīgi, jo mums bija silti, par vējjakām varējām aizmirst.
Vakar, meklējot nošu burtnīcu, atradu pavasarī sacerētu dzejoli:

Pavasarī es vēlos izkliegt laiku,
Tā man ir par maz.
Pavasarī laiks izplenē tik ātri,
Ka nav ieplānots kad apstāties.

Dodiet man papildus laiku,
Lai spētu visus apmīļot,
Lai neaizmirstu kādu apsveikt
Ar pavasari.

Vai jūti kā smaržo gaiss?
Es pateikšu, kas tas ir!
Tas ir īstais pavasaris,
Izbaudi to!

Ļauj palikt man šeit mazliet,
Pavasarim ir jābūt manī arvien,
Jo savādāk es pazudīšu
Savā domu lidojumā.

Iedod man papildus laiku,
Lai sapņus paspēju piepildīt,
Pavasaris mani ir pakļāvis 
Ideju pārklātajam laikam.

Es mīlu, patiešām,
Pavasari mīlu!
Kāpēc?
Jo viņš mani lutina.

Šeit jau ir pateikts vairāk, kā ir iespējams. Rudens, pavasaris, vasara, ziema. Mēs varam lepoties ar mūsu zemi, ar Latviju, jo šeit ir viss, ko pasaule spēj dot. :)

Ko mēs varam mācīties no bērniem

Atkal esam satikušies pēc ilgiem klusēšanas laikiem.

Ir pienācis brīvlaiks, bet šī, tikko pavadītā nedēļas nogale, pa ilgiem laikiem bija tantes profesijā. Jā, mans brālis ar savu ģimeni bija pavadīt nedēļas nogali Talsos.
Manam brālim ir divas burvīgas meitiņas, kurām esmu tante. Tā nu sanācis, ka dzīvo viņš kopā tikai ar vienu no tām, un ar viņu bija ciemoties pie mums.. Viņa ir brīnišķīga, vienkārši saulesstariņš. Pie manis viņa ir pieradusi, tāpēc man ir viegli viņu pieskatīt. Piemēram, šodien mēs sarakstījām kopā dziesmiņu, ļoti jauki pavadījām laiku, mierināju viņu bēdīgajos brīžos, tā nu sanāca, ka tēloju labo feju.

Ko mēs varam mācīties no bērniem:
1) nedusmojies uz vecākiem, jo ar laiku tev gribēsies pie viņiem atpakaļ.
Piemēram, Kima sadarīja blēņas, līdz ar to sakašķējās ar vecākiem. Gāju viņu mierināt, prasīju, vai viņa grib atpakaļ pie mammas un tēta, uz ko viņa atbildēja ar "nē", jautāju, vai viņa grib dzīvot pie manis, uz ko viņa atbildēja ar "jā". Protams, mīlulīte taisījās pa nakti gulēt pie manis, bet kā redzat, es šobrīd esmu pie datora, tātad, mazā aizgāja gulēt pie vecākiem..
2) izguli kārtīgi diendusu, ja ir iespējams.
Tātad, zināms, ka neizgulējies cilvēks ir neapmierināts cilvēks. Veselīgs miegs ir vajadzīgs jebkurā vecumā, vai tu liels vai mazs. Ja nebūsi kārtīgi izgulējis diendusu, atlikušo vakaru būsi kašķīgs un neklausīgs.
Un 3) klausi vecākus.
Neklausīsi vecākus, sāpīgi būs gan tev, gan vecākiem. Ne vienmēr būs labā tante, kura izglābs no jebkuras situācijas un mierinās.

Tik ļoti gribas būt mazai un izbaudīt bērnības priekus.

Ar labu nakti! :)

***

Ir pasakainas takas
Un upei divi krasti
Es esmu aiz savas,
Bet Tavai laivai ir masti.

Tik brīnišķīgi skaisti!
Pasakaini skaisti!

Daugav's tajā pusē,
Kas pāri Rīgai pulsē,
Esmu es rudenī.
Es, cauri gadiem.

Tik brīnišķīgi skaisti!
Pasakaini skaisti!

Atceroties bērnības takas,
Kas cauri laikam iet,
Es, viena uz likteņa laipas
Svārstos, kur tālāk diet.

Mans ceļš nav rozēm kaisīts,
Bet tik daudz ir lasīts.
Par nākotnes vīzijām
Un pārraidēm televīzijā.

Ir brīnišķīgi skaisti!
Tik pasakaini skaisti!

Melns kaķis pār ceļu pārskrēja,
Bet man šķiet - tikai māņticība.
Kāpēc tu tici tai
Nākotnes vīzijai?

Neņem tak galvā to
Tikumu savādo.
Zini, pārstāj!
Sirds man stāj.

Daugavas abas malas
Mūžam nesadalās.
Vienā malā tu, otrā es
Kā laimīgas pusītes.

Tik brīnišķīgi skaisti!
Pasakaini skaisti!

/R.Stelpa/

Home, sweet home!

Good evening, upsiiic, sajaucu. Labvakar!!

Tad nu esam laimīgi tikuši mājās no Anglijas Mums ir tik daudz ko stāstīt, tāpēc lēnām varētu sākt ar visas informācijas apkopošanu.
Kopumā Londonā bijām 5 dienas.. Apskatījām daudz vietas, izstaigājām daudzus kilometrus, kā arī ļoti daudz priecājāmies.

1. diena, ceturtdiena:
5:00 cēlāmies, lai 5:15 ēstu brokastiņas un jau ap plkst. 5:30 brauktu uz lidostu..
Ap 6:00 bijām lidostā, reģistrējām bagāžas un pēc tam gājām uz pārbaudi..
Lidmašīna bija 7:55, ilgu laiku sēdējām un baudījām pēdējos brīžus Latvijā pirms garā ceļa.
Pienāca pulkstens 7:55, kad lidmašīna sāka ieskrieties un laisties gaisā. Nogurumu nevarēja sajust, jo bija tik liels uztraukums, ka nogurumam nebija laika.
Nosēdāmies ap pulksten 9:15 pēc Anglijas laika, jo gaisa telpa bija ļoti aizņemta, tāpēc riņķojām vairākus apļus debesīs.. Lidostā mūs sagaidīja latviešu šoferi, kuri veda mūs uz mūsu turpmākā ceļojuma mājām. Ceļš līdz hostelim bija tāls, bet diezgan jautrs..
Aizbraucām līdz hostelim, mums bija laika, lai iekārtotos un pēc tam, vakarā, jau mūs gaidīja liels koncerts baznīcā. Līdz baznīcai tikām ar metro. Pirmo reizi mūžā braucu ar metro, sajūtas dažādas.. Aizbraucām līdz mūsu pieturai, izkāpām un gājām uz St.Paul's gardenyard. Gājām, un tur zālē skraidīja divas vāverītes. Protams, latvieši kā jau latvieši, uzreiz steidza pie savām kamerām, lai iemūžinātu šos jaukos dzīvnieciņus. Pēc tam, kad bijām aplūkojuši vāverītes, bija brīvs laiciņš, kamēr mūsu "koordinatore" atnāca mums pakaļ, lai ietu uz baznīcu iekārtoties, iesildīties, izmēģināt koncerta programmu. Satikām viņu un devāmies uz baznīcu.
Vienai no mūsu meitenēm iepriekšējā dienā jautājām: "Kāda tā baznīca būs?", uz ko viņa atbildēja: "Maza, mājīga". Kad iegājām iekšā un ieraudzījām, cik viņa bija "maza", bijām šokēti visi. Protams, tā bija skaista, nenoliegšu, un silta, nepierasti, bet man tur patika un pat palika viegli. Es jau baidījos, ka man paliks slikti, tur uzstājoties.
Līdz koncertam bija 2,5, vai pat vairāk, stundas, kurās mēs mēģinājām un centāmies piepildīt telpu ar mūsu skanējumu. Pirms koncerta, kādas 10 minūtes, skolotājs piesēdās pie klavierēm, spēlēja pazīstamas dziesmas, tad viņam pievienojāmies mēs un sākām dziedāt. Kad aptrūkās dziesmu krājumi, gājām stāties uznācienam. Koncerts, kopumā, bija jauks un patīkams, viss izdevās izcili, izņemot tas, ka mūsu mikrofoniem tas bija pēdējais koncerts.
Vakaru pēc koncerta mēs, meitenes, pavadījām pie puišiem, kur spēlējām spēles, smējāmies un lieliski pavadījām laiku. Ko es vairāk varu pateikt, man ļoti patika.
Nākamais rīts man sākās ļoti agri. piecēlos plkst. 5:40. Kad ieraudzīju, cik ir pulkstens, parēķināju, cik ir Latvijā un sapratu - viss kārtībā, Latvijā 7:40. Neviens vēl nebija pamodies, tāpēc sāku rakstīt uz Latviju, lai būtu kā pavadīt laiku. Kad vairs neviens neatbildēja, nogāju uz vestibilu un sāku lasīt grāmatu. Lasīju, kamēr lejā sāka nākt pārējie "kolēģi", lai ēstu brokastis. Paēdām brokastis, un tad jau bija laiks gatavoties nākamajam koncertam, kurš paredzēts bankā. Bankā, tas šķiet dīvaini, jo, kad es sāku iedomāties, kur mēs dziedāsim, nevarēju iedomāties, ka būs tāda zāle. Šajā koncertā mums bija jauni mikrofoni, un apskaņošana bija daudz reižu labāka nekā baznīcā, lai arī pat par baznīcas skanējumu nevarēja sūdzēties. Mēģinājums bija smags, jauna aparatūra, kamēr pieradām pie tās, bet koncertā viss izdevās jauki un labi. Šajā koncertā vienu dziesmu dziedājām kopā ar bankas kori. Skanēja jauki. Pirms koncerta Latvijas vēstniece Anglijā teica uzrunu un minēja: "We have a birthday girl!" un es uz skatuves saļimu, tad 50 cilvēki man dziedāja "Happy birthday" un ar pirmajām skaņām es izplūdu asarās, lai arī pēc šī man bija jādzied solo, vienai, pirmais pants un par Latviju. Balss mazliet trīcēja pēc visa piedzīvotā, bet koncerta laikā jau viss bija kārtībā. Tā bija mana pirmā dzimšanas diena ārzemēs, par kuru es ļoti priecājos. Vakars bija visjautrākais. Bijām lieliskais sešinieks - skaņotājs Aivars, skolotājs Didzis, Dāvids, Diāna, Kristiāna un es. Mūsu gidi - Didzis un Aivars - mūs veda pa dažādām vietām, līdz nonācām līdz Big Benam un tālāk līdz Londonas panorāmas ratam. Mēs gājām ar kājām no mūsu hosteļa līdz šīm vietām, milzīgs gabals, bet, patiesību sakot, tas nebija grūts, vairāk jautrs, nekā grūts. Vakars pilsētā pa naksnīgajām Londonas ieliņām, kur ik uz katra stūra ir ielu muzikants, padarīja manu dzimšanas dienu ļoti īpašu, vēl īpašāku kā tā bija pirms tam. Ar kājām bijām nostaigājuši jau milzīgu gabalu, bet mazlietiņ, mazlietiņ tomēr nesaņēmāmies un ielēcām metro, nobraucām 2 pieturas un bijām klāt. Vakars beidzās tik pat jautrā noskaņā kā iepriekšējais, un nākamā diena gaidīja ar jauniem piedzīvojumiem.
Sestdiena.. Dzimšanas diena pārdzīvota, esmu pamodusies 2 stundas vēlāk nekā iepriekšējā rītā. Plāns skaidrs - doties pastaigā ar Kristiānas mammu. Norunāts 11:00 tikties metro stacijā, kas atrodas pusstundas attālumā no mūsu mājvietas. Aizbraucām un gaidījām Kristiānas mammu, viņa kavējās, gaidījām viņu ilgi. Neatceros jau vairs, jo laiks tajā valstī aizlidoja nemanāmi. Kad sagaidījām Kristiānas mammu, Kristiāna izplūda asarās pēc atkal satikšanās.. Šis brīdis bija ļoti emocionāls.. Tālāk devāmies pastaigā pa Londonas ieliņām, tāpat kā iepriekšējā vakarā, tomēr tagad mazliet pa citu pusi un mērķis arī ir cits. Staigājām pa dažādiem tiltiem, iegājām "Tate Modern" muzejā, pēc kura mēs mērojām ļoti tālu ceļu līdz "Tower Bridge". Pārgājām pāri un tad jau bija laiks atvadīties, kā arī sāka līt lietus. Ar Kristiānu tālāk devāmies iepirkties. Gājām pa iepriekšējā vakara taciņām, un kā teicām: "Divas galvas gudrākas par vienu", un mēs neapmaldījāmies. Uz veikalu gājām diezgan ātrā riksītī, jo bija jau diezgan vēls un bija palikusi stunda līdz veikala aizslēgšanai. Tie cilvēki ir traki! Skrien, gāž, bļaustās, nervozē un liek arī citiem steigties. Traki "šopoholiķi". Bija tāda sajūta, ka tas veikals rīt jau būs nojaukts. Pēc iepirkšanās trakuma devāmies atpakaļ uz hosteli, kur mūs jau gaidīja, lai ietu jaunu piedzīvojumu medībās.. Cik ātri izgājām, tik ātri atnācām atpakaļ, aizgājām tikai līdz veikalam un atpakaļ, un mūsu vakars turpinājās. Šis bija filmu vakars. Noskatījušies filmas devāmies gulēt.
Svētdiena. Atslodzes dieniņa. No rīta mūsu lieliskā sešinieka pārstāvji mani patīkami pārsteidza. Ienāca istabiņā un sāka dziedāt "Daudz Baltu dieniņu", kuru gaidīju ļoti, ļoti ilgi, biju noilgojusies pēc tā, un mazliet skumīgi bija tas, ka īstajā dienā nebija šīs dziesmas, bet labāk vēlu, nekā nekad. Uzdāvināja pārsteidzošu dāvanu, par kuru biju patīkamā šokā, bet tad jau mums bija jāpošas tālajam ceļam. Aizbraucām uz pavisam citu Angliju, man šķiet. viss vecais - sākot ar metro staciju, kurā izkāpām, beidzot ar šaurajām, stāvajām ieliņām. Puiši apmaldījās manas vainas dēļ, bet mēs visi esam dzīvi un veseli, tas jau vien ir labi. Izstaigājām "Heath Park" aizgājām līdz "Primerose Hill" parkam, atpūtāmies pēc garā ceļa, uzkāpām šajā kalnā, pēc kura devāmies pa ļoti interesantu ceļu atpakaļ uz metro. Staigājām cauri "Camdentown", kur bija tirdziņi un dažādas interesantas un SPILGTAS lietas, biedējoši spilgtas. Camdentown'ā pavadījām ļoti ilgu laiku, bija vēls, kad tikām atpakaļ uz mūsu rajonu un paēdām vakariņas.
Nu un tad nu pēdējā dieniņa klāt. Pirmdiena. Diena, kad krāmējam somas un dodamies prom, vēl pēdējie suvenīru iepirkšanās maratoni un tad jau prom uz lidostu.

Esam laimīgi mājās, cik veseli, cik slimi, bet kopumā mūsu brauciens bija izdevieeeees!!! Paldies, paldies visiem, kuri deva šādu iespēju tur tikt un vispārīgs paldies par jauku un jautru kopā pavadīto laiku Londonā..

Paaaldies! :)