Mēs katrs bieži sapņojam. Arī man patīk dzīvot sapņos, pārdomās, atmiņās. Viena no tām ir mans vismīļākais ceļojums uz Londonu, kur gribētos tā atgriezties, bet šī brīža nemieri mani uz turieni nevelk.
Biežāk sēžot sociālajos tīklos, nemelošu, no kuriem esmu tik pat kā atkarīga, ieraugot Londonu, mana sirds sažņaudzas. Sirds sažņaudzas to iespaidu dēļ, kurus guvu, esot tur. Tā gribētos visu to piedzīvot vēlreiz, ar citiem cilvēkiem, ar citiem piedzīvojumiem, pilnīgi savādākus iespaidus gūt, tikai ir jāpaiet laikam, lai tur spētu atgriezties. Ja šobrīd tur atgrieztos, mana sirds būtu nemierīga, es baidītos, es nebūtu droša staigāt pa visām skaistajām vietām un tvert mirkļus.
Šis bloga ieraksts, iespējams, nebūs viens no garākajiem, toties viss, ko būšu šeit ielikusi, būs tādiem pašiem iespaidiem veidots, kādus guvu tad, kad jau gandrīz pirms gada tur biju..
Manas domas ir ļoti haotiskas, nesaprotamas, sajukušas, jo manu prātu pārņem atkal kas cits, kas tāds, ko vajadzētu piedzīvot pavasarī, bet mani tas pārņēma vasaras beigās.. Nevēlos, lai šis haoss galvā beidzas pēc iespējas ātrāk, jo tas arī īpaši neietekmē manas sekmes, koncentrēšanās spējas un koncentrēšanos uz mācībām. Īsti vairs nespēju apvienot rakstīšanu ar kaut kā klausīšanos fonā, mazliet traucē..
Atcerieties, ko rakstīju pirms gada? Manuprāt, rudens nav depresīvs, tas ir skaists, pat ļoti. Tas ir īpašs un īpatnējs. Īpatnējs ar savām krāsu gammām un īpašo aromātu..
Atgriezt visu atpakaļ!
