Pirms domāju, ko te rakstīt, iekšēji apdomāju, vai spēju maz runāt aplinkus. Es nemāku, bet es centīšos.
Ir tā, ka pēdējās dienas esmu daudz dusmojusies un no dusmām raudājusi, tomēr ir bijis arī kāds priecīgs notikums - tika pabeigts Zinātniski Pētnieciskais darbs. Cik sekmīgi un labi, to uzzināšu tikai pēc kādām pāris dienām vai pat nedēļām, bet galvenais ko sapratu - ja dara, tad var izdarīt. Galvenais ir saņemties.
Lai kā negribētu ko darīt, ir jāsaprot, cik svarīgi tas ir tev, un kam to īsti vajag. Ja tas ir vajadzīgs skolotājam, nepārdzīvo, viņš/a cenšas tavu pasauli padarīt daudzveidīgāku. Lai arī ir bijušas bailes par kaut kādu iznākumu, tu esi drošs, ka gatavojies. Dažkārt, tas ko dari, kad tev kāds to liek, nepatīk, bet ir tomēr jāskatās pozitīvi. Godīgi - man nepatīk pieauguši, pilngadīgi cilvēki, kuri uzvedas kā mazi bērni, spītējoties pretī un neviens, kas viņam ir tuvs, nespēj viņu apvaldīt. Protams, arī cilvēki, kuram tu to izrādi, uzskata tevi par bērnišķīgu., tāpēc labāk ir paklusēt, un, ja vēlies izteikt savu viedokli, tad lūdzu saprātīgā un tev piemērota vecuma veidā.
Ko es vēlos ar to visu pateikt. Apdomājot, ka pēc 7 mēnešiem es kļūšu pilngadīga, pēdējā laikā esmu diezgan nelāgi noskaņota. Paskatoties uz dažiem indivīdiem, pilnīgi nolaižas rokas, ka esmu viņu tuvumā tajā brīdī. Es nespēju neko ietekmēt. Fakts, ka puiši attīstās lēnāk par meitenēm, laikam ir patiess. Ko viņi grib pierādīt uzvedoties kā gaiļi? Kā gaiļi - izceļot sevi nevietā. Tas šķiet tik muļķīgi. Stāstot nesmieklīgus jokus un pašiem par to smieties. Laikam jau es nesaprotu jokus, ja tā paskatās.
Es nezinu, vai sanāca man runāt aplinkus, toties savas domas es beidzot arī publicēju.
Paldies, ka lasījāt,
Renāte.
